Kāpēc es neatdevu bērniem mantojumu un 58 gadu vecumā aizbraucu dzīvot pie jūras
Znots Kārlis pasmējās kam man tāda nauda, lai labāk viņiem atdodu.
— Elīna, būsim godīgas. Kāpēc tev tagad vajadzīga tāda nauda? Tu taču nekur nebrauc, tikai uz veikalu un aptieku. Bet mums ir īsta dzīve, maksājumi, — Elīna pat nepacēla acis, griežot manu slaveno kāpostu pīrāgu. Man iekšā nepatīkami iedzēlās. It kā tas nebūtu reāli.
Pie galda sēdēja visi, kuros es pēdējos trīsdesmit gadus ieguldīju savus spēkus. Meita Elīna. Znotiņš Kārlis — viņš klusējot košļāja, skatīdamies tukšā šķīvī. Viņam acīmredzot bija neērti, bet ne tik ļoti, lai apturētu sievu. Un Reinis, mans jaunākais. Divdesmit pieci gadi, “sevis meklējumos”, kas ievilkušies jau kādus trīs gadus.
— Elīna, tas ir manu vecāku mantojums. Vecmāmiņas dzīvokli es pārdevu nevis tādēļ, lai segtu jūsu ikdienas jautājumus, — es, Dace, teicu klusi, ar salvetes malu notīrot brilles.
— Tieši tā. — atdzīvojās Reinis, noliekot telefonu. — Tā taču ir viegli iegūta nauda. Tā vienkārši uzkrita. Bet man mašīna ir vajadzīga, ļoti vajadzīga. Vai esi redzējusi ceļojumu cenas? Es to pusgada laikā atpelnīšu, es tev palīdzēšu. Ar pārtiku, vai aizvedīšu kaut kur.
Es uzliku brilles. Virtuve kļuva skaidra līdz sīkākajām plaisiņām uz tases. Un no šīs skaidrības kļuva pavisam jokaini. Smaržoja pēc rauga mīklas un kaut kāda lipīga, smaga. Pirms trim gadiem, kad vīra vairs nebija, es domāju, ka esmu palikusi viena. Bērni toreiz pastiepa plecu — palīdzēja ar dokumentiem, bija blakus. Es nolēmu: viss, dzīvošu viņu dēļ.
Mazbērnus ņēmu jau pie pirmā sauciena. Elīnas vasarnīcā pavadīju visas brīvdienas dārzā. Reinim pārskaitīju “ceļa naudai”, lai gan viņam nebija īpaši kur braukt. Bet pirms nedēļas es pārdevu vecāku “divistabu dzīvokli”. Darījums notika ātri, nauda ienāca kontā. Es nevienam neteicu summu, bet viņi, acīmredzot, paskatījās cenas internetā.
— Dace, — atsauca znotiņš Kārlis, neskatīdamies uz mani. — Mēs aprēķinājām… Ja mēs segsim mūsu atlikumu par hipotēku, maksājums pazudīs. Tās ir trīs simti mēnesī. Mēs varētu Kristapam apmaksāt treniņus. Pati zini, vajag daudz.
— Bet man gan paņemtu mašīnu, ne jaunu, kādu divdesmit otro gada, — pārtrauca Reinis. — Un vēl paliktu tev uz noguldījumu. Ieliksi uz procentiem — būs pielikums pie pensijas.
Es skatījos uz viņiem un redzēju nevis pieaugušus patstāvīgus cilvēkus, bet gan putnēnus ar milzīgiem, mūžam atvērtiem knābjiem. Tikai putnēni izaug un aizlido, bet šie nolēma, ka ligzda ir bezgalīgs zviedru galds.
“Tu taču saproti, Dace. Tev kur tērēt? Zābaki? Tev taču ir, vēl tie, labie, stāv.”
Šo frāzi Elīna teica pirms desmit minūtēm, kad tikko sāka sarunu. Viņa negribēja aizvainot, nē. Viņa vienkārši patiesi nesaprata: kāpēc sievietei piecdesmit astoņos gados nauda, ja viņas “aktīvās dzīves” laiks jau ir pagājis?
— Tātad, jūs jau visu esat sadalījuši, — es teicu. Neprasīju — apstiprināju.
— Dace, bez aizvainojuma, — Elīna nolika dakšiņu. — Mēs vienkārši domājam racionāli. Naudai jāstrādā jauno labā. Tev pašai būs mierīgāk, ja mēs būsim nodrošināti.
Tu vienmēr teici: “Kaut bērniem viss būtu labi.”
— Lūk, izdari tā, lai ir labi.
Es piecēlos un piegāju pie loga.
Novembra vakars, tumšs stikls. Tajā atspoguļojas virtuve: mājīgs abažūrs, tējkanna ar ziedu rakstu, trīs pieauguši cilvēki, kuri gaida, kad es parakstīšu kapitulāciju. Viņu pasaules uzskatā esmu paredzēta pienākumu izpildei. Vecmāmiņa, kurai jācep pīrāgi un savlaicīgi jāatdod sakrātais, lai netraucētu “jaunajiem dzīvot”.
Manas vēlmes? Mani plāni? “Dace, kādi plāni, tev ir gadi.”
— Bet vai jūs neesat padomājuši, — es pagriezos pret viņiem, atbalstījusies ar muguru pret palodzi, — ka es, iespējams, gribu padzīvot sev? Nevis nodzīvot atlikušo, bet tieši dzīvot?
Reinis iesmējās:
— Dace, nu, aizbrauksi uz SPA vai ceļojumā. Mēs taču neprasām visu.
Viņi nedzirdēja. Pilnīgi patiesi nedzirdēja. Tas bija to cilvēku nedzirdēšana, kuri pieraduši tikai ņemt. Es pati viņus tādus izaudzināju, atsaucot sev lieku apavu pāri, braucienu pie jūras, par kuru sapņoju divdesmit gadus. “Viss bērniem.” Lūk, arī rezultāts. Es atgriezos pie galda. Paņēmu viedtālruni.
Bērni saspringās. Gaisā valdīja elektrība. Viņi gaidīja, ka es tūlīt atvēršu bankas lietotni un veikšu pārskaitījumu. Elīna pat paliecās uz priekšu, lai kontrolētu — pēkšņi es kļūdīšos ar ciparu.
— Jums ir taisnība, — es teicu, atbloķējot ekrānu. — Naudai nevajadzētu stāvēt tāpat vien. Un es arī par to padomāju.
— Nu, lūk. — Elīna atviegloti uzelpoja un pasmaidīja, pirmo reizi vakarā patiesi silti. — Es zināju, ka tu pie mums esi gudra. Pārskaiti Kārlim, viņš pēc tam Reinim pārskaitīs, lai bez komisijas.
Mans pirksts apstājās virs ekrāna. Dīvaini, bet satraukuma nebija. Bija auksta, zvanīga skaidrība. Es atvēru pēdējo paziņojumu.
— Skatieties, — es noliku telefonu galda vidū, ar ekrānu pret viņiem.
“Tās nav sienas, tā ir mana brīvība” Ekrānā spīdēja elektroniskais čeks.
Summa ar vairākām nullēm un maksājuma mērķis, ko Elīna nolasīja skaļi, klūpot aiz katra vārda:
— “Samaksa par rezervācijas līgumu… Dzīvojamais komplekss “Jūras brīze”, pilsēta…” — meita pacēla acis, pilnas ar īstu izbīli. — Tas ir kas? Tu nopirki dzīvokli? Pie jūras?
— Studijas tipa, — es mierīgi palaboju, iedzerot malku atdzisušas tējas. — Nelielu, bet ar skatu uz kāpām. Un nevis nopirku, bet iemaksāju pirmo iemaksu.
Rīt braucu noformēt darījumu līdz galam, atlikusī summa jau ir rezervēta bankā. Klusums virtuvē kļuva tik biezs, ka zvanīja ausīs. Reinis pirmais pārtrauca klusumu. Viņš nervozi iesmējās:
— Vai tu nopietni? Tev ir piecdesmit astoņi, tur ir vēji, mitrums. Kurš tev tur palīdzēs, ja kas? Bet mēs šeit?
— Tieši tāpēc, Reini, — es noņēmu brilles un paskatījos tieši uz dēlu. — Es trīsdesmit gadus jūs vilku.
Es staigāju vecās drēbēs, lai Elīnai būtu skolotāji. Atliku vizīti līdz pēdējam, lai apmaksātu tavas mācības, ar kurām tu ne dienu neesi strādājis. Es sev liedzu visu. Es ieturēju pauzi, lai vārdi sasniegtu adresātu.
— Bet tagad es sev nopirku nevis vienkārši sienas. Es sev nopirku iespēju nebūt atkarīgai no jums.
Elīna uzlēca tik strauji, ka krēsls atlēca atpakaļ.
— Mēs šeit knapi savelkam galus, bet vecmāmiņa staigās pa krastmalu? Mūsu vecmāmiņa tādu neapstiprinātu — lai dzīvoklis tiktu iztērēts tavām iegribām, nevis mazmazbērniem.
Jūs droši vien zināt šo brīdi: tuvs cilvēks runā dīvainas lietas, bet jums ir kā odu “pēdas”. Jums vienkārši… nekā. It kā būtu uzlikts sals.
— Apsēdies, Elīna, — mana balss izklausījās negaidīti stingra. — Un uzmanīgi mani noklausies.
Ja es tagad atdošu naudu jums, pēc pusgada tās nebūs. Mašīnu Reinis pārdos vai sasitīs, naudu hipotēkai jūs vienkārši apēdīsiet. Bet es palikšu šeit. Es skatījos meitai tieši acīs:
— Un, kad man vajadzēs palīdzību, jūs uz mani skatīsieties tieši tāpat kā šodien — ar skumjām un aizkaitinājumu. Jo jums ir “sava dzīve”.
Kārlis, znotiņš, pēkšņi piecēlās un uzlika sievai roku uz pleca:
— Elīna, ejam. Dace ir izlēmusi. Tās ir viņas tiesības.
Tas bija vienīgais saprātīgais, ko viņš teica visu vakaru. Bet Elīna nokratīja viņa roku. Viņa sagrāba no galda pīrāga atlikumus folijā — automātiski, pēc vecā bērnu ieraduma ņemt no Daces visu, kas slikti stāv.
— Paldies par vakariņām, — viņa teica ledainā tonī. — Ceru, ka jūras troksnis aizstās tev ģimeni.
Viņi gāja prom trokšņaini, uzkrītoši skaļi dipinot priekšnamā. Ieejas durvis aizvērās, atdalot mani no viņu aizvainojuma.
Komforta cena
Es paliku viena. Dzīvoklī bija kluss, tikai ledusskapis virtuvē ierasti dūca. Dīvaini, bet es nejutu vainu. Es piegāju pie spoguļa priekšnamā. No turienes uz mani skatījās nevis “padzīvojusi sieviete”, kā izteicās meita, bet gan vienkārši noguris cilvēks, kurš pirmo reizi ilgu gadu laikā atļāva sev ieelpot pilnu krūti. Es izņēmu telefonu.
Ekrāns bija pilns ar neatbildētiem zvaniem no māsas (acīmredzot Elīna jau bija paspējusi piezvanīt un pasūdzēties) un ziņām no Reiņa ar saitēm uz rakstiem par “smago Baltijas klimatu”. Es atvēru taksometra lietotni. Parasti es izvēlējos “Ekonomisko” un izgāju pie kāpņu telpas piecas minūtes iepriekš, lai neliktu vadītājam gaidīt. Pirksts pierasti pastiepās uz apakšējo rindu ar vismazāko cenu.
A tad es atcerējos meitas seju, kad viņa runāja par “aktīvo dzīvi”. Es pārcēlu pirkstu uz klasi “Komforts+”. Melnā mašīna, plašs salons, pieklājīgs šoferis, kurš klusē, ja viņam neprasa. Starpība trīs eiro. Tasītes kafijas cenā. Vai mana jaunā cieņas cena. “Pasūtīt”. Mašīna būs pēc septiņām minūtēm. Tieši paspēšu apģērbties. Es uzvilku mēteli — labu, kašmira, ko taupīju “iziešanai”.
Un kāda vēl iziešana var būt svarīgāka par soli jaunā dzīvē? Kamēr lifts nolaidās, es izdarīju vēl kaut ko.
Galvenā atziņa
Iegāju telefona iestatījumos, atradu meitas numuru un nospiedu “Uz laiku bloķēt”. Ne uz visiem laikiem. Uz divdesmit četrām stundām. Man vajadzēja parakstīt dokumentus klusumā. Man vajadzēja klusumu, lai beidzot sadzirdētu pati sevi. Es izgāju no kāpņu telpas. Melnais automobilis maigi piebrauca pie apmales. Šoferis izkāpa un atvēra man durvis.
— Labrīt, — viņš teica. — Kur braucam?
— Uz jaunu dzīvi, — es pasmaidīju, sēžoties siltajā sēdeklī. — Bet vispirms — uz Brīvības ielu.
Mēs sākām braukt. Aiz loga zibēja pelēkās novembra ielas, bet es redzēju priekšā augstas priedes un dzirdēju aukstās, bet tik brīvās jūras šalkoņu. Jūs varētu rīkoties tāpat? Vai arī uzskatāt, ka vecākiem ir pienākums palīdzēt bērniem līdz pēdējam, pat ja jānākas zaudēt savu komfortu?
Stāsts uzsver, ka ir svarīgi noteikt skaidras robežas pat ar pieaugušiem bērniem. Dace (māte) trīsdesmit gadus atteicās no sevis, lai palīdzētu bērniem, taču tas noveda pie tā, ka bērni sāka uzskatīt viņas resursus par pašsaprotamu.
Galvenā mācība: Pārmērīga upurēšanās var radīt nevis pateicību, bet gan uzskatu par tiesībām.
